māksla kā valoda

izstāde RCB “Saulaino dienu bibliotēkā” bērnu slimnīcā

22.maijā RCB “Saulaino dienu bibliotēkā” Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas telpās ar mākslas terapeites Lauras Danilānes vadītu radošu darbnīcu tika atklāta izstāde "MĀKSLA KĀ VALODA".

Izstādes mērķis ir pievērst sabiedrības uzmanību bērna garīgajai (emocionālajai) veselībai kā arī parādīt mākslas terapiju kā saudzīgu un drošu veidu kā palīdzēt bērniem tikt galā ar viņu emocionālajām grūtībām. 1.jūnijs - Bērnu tiesību aizsardzības diena.

Izstādē aplūkojami mākslas terapeitu Lauras Danilānes, Andas Lases, Ivetas Jermolājevas, Ilzes Krūkles, Katrīnas Dimsones, Elīnas Akmanes un viņu klientu kopīgi un īpaši šai izstādei radīti mākslas darbi. 

Pasaulē, kur pastāv pulks dažādu veidu kā sazināties ar citiem un izteikt savas domas, jūtas vai pārdzīvojumus, pastāv arī kāds īpašs, unikāls saziņas  veids – māksla.

Mākslas terapijā, atšķirībā no citiem terapijas veidiem, kā trešais spēlētājs, līdzās klientam un terapeitam, neiztrūkstoši ir māksla – mākslas radīšanas process un radītais mākslas darbs. Radītais mākslas darbs mākslas terapijā kalpo kā starpnieks, kā sava veida valoda, neverbāla izpausme, kas palīdz labāk izprast klienta domas, izjūtas, pārdzīvojumus, kurus nereti vārdos izteikt ir grūti. Mākslas darbs un saruna ar mākslas terapeitu par radīto mākslas darbu – verbālā atgriezeniskā saite, savukārt, ir bagātīgs materiāls gan diagnostikai (lai saprastu grūtību cēloni), gan hipotēzes izvirzīšanai mākslas terapijas procesā.

Bieži vecāki izjūt bažas par saviem bērniem, jo redz, ka bērnu kaut kas satrauc, bet bērns neprot pastāstīt, kas ir tas, kas viņu nomāc, jo pats to nemaz neapzinās. Gan vecāki, gan bērns sastopas ar grūtībām, bet ne viens, ne otrs nezina, kā tās atrisināt. Nereti, ilgstoši piedzīvota iekšēja trauksme bērniem vēlāk izpaužas kā grūtības koncentrēties un citi emocionāli traucējumi. Ilgstoši “apspiestas”, “neizdzīvotas” iekšējas izjūtas ar laiku var pārvērsties un izpausties tādās ārējās ķermeniskās sajūtās kā nervu tiki (sejas muskuļu vai ekstremitāšu raustīšanās), ķermeniskas sāpes (galvassāpes, vēdera sāpes) u.c..

Mākslas terapijā pieņem, ka spontāna mākslas ekspresija rada pieeju zemapziņai – neapzinātiem psihes procesiem, atspoguļojot iekšējos konfliktus radošajā procesā un tā rezultātā – radītajā mākslas darbā. Tādējādi, mākslas terapijas procesā, bērni bieži, pašiem neapzinoties, caur radītajiem mākslas darbiem (tajos attēlotajiem tēliem, simboliem, metaforām) izstāsta savu stāstu un atklāj tos savas dzīves aspektus, kas tiem sagādā grūtības.

Tā kā bērniem pārsvarā vēl nav izstrādājušies spēcīgi psihes aizsardzības mehānismi, tad bērni samērā viegli atveras mākslas terapijas procesam un labprāt iesaistās tajā. Tāpat iesaistīšanos un atvērtību mākslas terapijas procesam veicina tas, ka bērni ir iekšēji radoši un rotaļīgi. Nereti bērni tiek aicināti attēlot kādas dzīves situācijas simboliskā veidā. Caur simboliem bērniem bieži vien ir vieglāk, drošāk uzsākt stāstījumu par ģimeni, savstarpējām attiecībām, savām izjūtām. Tāpat, stāstot savu stāstu caur tēliem, simboliem, mazajiem klientiem ir mazāka pretestība un uzdevums šķiet interesantāks, veicina iesaistīšanos.

Mākslas terapijas procesa laikā bērniem ir iespēja „izventilēt” savas iekšējās izjūtas, pārdzīvojumus caur radītajiem mākslas darbiem un tiem sekojošas refleksijas – sarunas ar terapeitu. Iekšējo izjūtu izteikšana vārdos atslogo iekšējo emocionālo spriedzi. Un, tāpat emocionālo spriedzi atslogo iekšējo izjūtu izpaušana mākslā, pat ja tas notiek neapzināti. Mākslas radīšanas process harmonizē ķermeni un prātu. Tam piemīt vienlaikus sensora un uztveres daba, kas procesā vienlaikus iesaista gan ķermeni, gan prātu.

Nereti tiek uzskatīts, ka mākslas terapeits, aplūkojot bērna radīto mākslas darbu, var “nolasīt” kādu informāciju. Es teiktu – mākslas terapeiti nevērtē, neinterpretē atsevišķu bērna zīmējumu bez paša autora stāstījuma par savu mākslas darbu un kontekstu, kādā tas radīts. Ja mazais klients nespēj izteikt vārdos savu stāstījumu par mākslas darbu, terapeits, pārzinot situāciju, simboliskā veidā var atpazīt bērna stāstījumu un labāk izprast bērna domas un izjūtas, kas saistās ar šo notikumu.

Laikā, kamēr notiek radošais process un tiek radīts mākslas darbs, mākslas terapeita uzdevums ir nodrošināt bērna psihoemocionālo drošību. Varētu teikt, ka mākslas terapeita uzdevums ir būt klātesošam un nemanāmi vest savu mazo klientu pa mākslas radošā procesa ceļu, līdz galamērķim – radītajam mākslas darbam.

Raksta autore: Elīna Akmane, Mg.sc.sal., sertificēta mākslas terapeite

Attēls: pixabay.com